Iekāpu autobusā.
Apsēdos ikdienišķajā vietā. Pārdomāju. Šodien sēdēšu citur.
Skats tas pats. Darbības tās pašas. Nopētu cilvēkus, ar kuriem kopā braucu un tad atveru grāmatu.
Ieslīgstu grāmatas pasaulē, par apkārtni vienalga.
Paceļu acis tikai tad, kad braucu pār Vanšu tiltu. Daugava mēdz mani
nomierināt.
Ieurbjos atkal grāmatā. Grāmatas pasaulē. Paveru acis Kalnciema ielā. Patīk tā vieta. Pievelk.
Braucam tālāk…. O, jākāpj tūlīt ārā. Aizveru
grāmatu. Līdz nākamajai pieturai pārdomāju grāmatā lasīto. Izkāpju ārā,
noskaņojos uz patīkamu vakaru.
Auklēju.
Iekāpju autobusā. Ārā ir satumsis, mazliet līņā.
Braucu atkal to pašu ceļu. Atkal grāmatas pasaule. Paceļu acis Kalnciema
ielā. Tumšs… Lasu tālāk grāmatu, vismaz sekoju līdzi burtiem, jo domas
ir pavisam citur. Vanšu tilts. Šovakar Daugava izskatās vientuļa par
spīti visām gaismām, kuras Viņā mirgo. Vientulība.
Precīzi kā pulkstenis 20.50 esmu Esplanādē. Kāpju ārā un eju. Neskatos ne uz vienu- neinteresē. Esmu savā pasaulē.
Eju tik ierastā ritmā, ka nav jāapstājas pie luksofora. Tas nenotiek pirmo reizi.
BAM- manī kāds ieskrien, vai arī es ieskrēju?! Kas to, lai zina, mani tas neinteresē.
Esmu atpakaļ realitātē…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru